Debijas albums From Her To Eternity ir kā piepildīts ar tipiskām Nika Keiva un The Bad Seeds dziesmām. Albums varbūt ir nedaudz “paviegls,” salīdzinājumā ar The Birthday Party veikumiem, tomēr ir vērts ieklausīties Keiva stāstītajā. Un tas ir jādara ne tikai, lai izbaudītu mūziku, bet arī tādēļ, lai ik pa laikam saklausītu atsauces no/uz Keiva pirmās noveles “And the Ass Saw the Angel.”

Sveci nevar turēt zem pūra un ar informāciju ir jādalās. Tieši tādēļ publicēju pagājušajā gadā ierakstītu sarunu ar grupu James, kura uzstājās Positivus Festivālā. Paralēli, kā jau festivālam pieklājas, norisinājās vairākas uzstāšanās, līdz ar to skaņa nav tā ideālākā. Bet kas tad ir ideāls?

Žurnālisti uzdod, James atbild. Par Mančestru, mūziku, festivāliem un brāļu Grimmu pasakām.

Pirms pāris gadiem viņus varēja nolīgt vienkāršiem pasākumiem un svinībām. Šodien biļetes uz viņu koncertiem nevar pat pagūt iegādāties. Tie ir pilnībā izpārdoti Mančestrā, Londonā un Briselē. Tomēr ir maza nojausma, ka jau šogad viņus varēs redzēt un dzirdēt arī pie mums, kādā nelielā piejūras pilsētā.

Lai gan Morphine savu desmit gadu pastāvēšanas laikā tika, un joprojām tiek, uzskatīta par alternatīvā roka grupu, manuprāt, viņi drīzāk iederās kaut kur pa vidu - starp blūzu un džezu.

Starp skaņu platēm un grāmatām angļu valodā, pāris gadus atpakaļ, Berlīnē, es “nosēdēju” gandrīz stundu, mēģinot izlemt - pirkt Chet Baker labāko skaņdarbu izlasi, jeb iegādāties Jonathan Safran Foer nesen sarakstīto Everything is Illuminated. Tolaik es izvēlējos par labu Foer’am, tomēr nekad neesmu spējis aizmirst Chet’u.

Lai arī šis nav mans mīļākais Chet’a skaņdarbs, tas ir pilnīgi pietiekami labs iepazīšanās sākums. Pārējais jau ir klausītāja pārziņā.